dr. SOLVITA LAUVA
Latvijas ārstu Psihoterapeitu asociācijas sertificēta ārste psihoterapeite
Sākumlapa      Raksti
Print this pageAdd to Favorite
Stress.
 

Organisma reakciju uz pārslodzēm sauc par stresu. Cilvēce vienmēr ir tiekusies pēc laimes, bet tās vietā zinātniski tehniskais progress atnesis līdzi tā neatņemamu pavadoni- stresu. Pasaulē pazīstamais Kanādas endokrinologs Hanss Selje ir radījis un attīstījis mācību par stresu.

„Cilvēks nav gatavs tam, kas notiek visapkārt, jo bioloģiski attīstās lēnāk nekā viņa radītais. Stresa situācijas ir mums visapkārt, tomēr jāprot sevi kontrolēt. Lai rastu mieru un laimi, jāsakārto domas, jāvadās pēc dabas likumiem un jāieklausās sevī. Katram pašam ar sevi jāstrādā, jāanalizē rīcība un sekas,” teicis Dr.habil.med. Alberts Aldersons.

Stresu veicina dažādi faktori, kurus Selje nosauca par stresoriem: dusmas, naids, trokšņi u.c. Ja stress un trauksme ieilgst, tad cilvēki nonāk nervu izsīkuma stadijā un var rasties slimības. Ikvienam cilvēkam ir dota noteikta dzīvības enerģijas rezerve. Ja tā ātri tiek iztērēta, dzīvojot nemitīgā stresā, tad kāds ķermeņa orgāns var sabrukt vai arī cilvēks var priekšlaicīgi novecot. Svarīgi ir, kāda ir cilvēka attieksme pret stresoru iedarbību- kas vienā rada ārkārtīgu satraukumu, to cits atvaira no sevis tā, ka nepaātrinās pat pulss.

Nepārvarēts psiholoģisks stress var radīt psihosomatiskas saslimšanas. Taču ne jau no jebkura stresa cilvēks saslimt. Selje uzskata, ka stress ir it kā dzīves sāls. Vismazāk stresa iedarbību jūtam no rīta pieceļoties, taču ir nepieciešams viegls stress, lai cilvēks atgūtu možumu. Labvēlīgi stress uz mums iedarbojas, kad vakarā skatāmies teātra izrādi vai kad nodarbojamies ar sportu. Bīstama ir pastāvīga stresa iedarbība.

Mēs dzīvojam laikā, kad uz cilvēka psihi, uz viņa galvas smadzeņu šūnām pastāvīgi iedarbojas visdažādākās, reizēm pat nevajadzīgas vai pat kaitīgas informācijas plūsma. Diennaktī nepietiek stundu, lai īsti izprastu visu to, kas ielaužas mūsu smadzenēs pa maņu orgānu kanāliem, lai iedziļinātos visā, ko redzam, dzirdam, jūtam, taustām, pārdzīvojam, par ko nevaram nedomāt. Tāpēc daudzi no mums atrodas gandrīz nepārtrauktas un visai savdabīgas psihofiziskas spriedzes stāvoklī. Beigu beigās par to nākas samaksāt. Galvenokārt ar veselību. Saslimšanu izraisa hroniska psihiska pārslodze. Tā grauj sirds un asinsvadu sistēmu, kura ārkārtīgi strauji un pārāk jutīgi reaģē uz visu, kas notiek mūsu domu un jūtu pasaulē. Kad mēs ilgāku laiku esam ar kaut ko neapmierināti, baidāmies no kaut kā, ciešam vai atrodamies citu negatīvu, kaitīgu emociju varā, tas viss kā bultas ieduras sirdī un ievaino to. Kā aizstāvēties? Vajag iemācīties sevi vadīt, būt noteicējam pār savām psihiskajām un fiziskajām īpašībām. Tikai tā varam pastāvēt stresa situācijās.

 

Nervu satricinājums var traucēt miegu un sirdsdarbību, asinsvadu, kuņģa un zarnu trakta, elpošanas orgānu, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību, mainīt asins sastāvu, radīt ādas defektus.

Stress darbavietā.

Mums pašiem jāgādā par to, lai sarūgtinājumi nevarētu mūs ietekmēt. Cilvēka spēkus var sagraut gan vilšanās darbā, gan pārcelšana zemāk atalgotā amatā, un tā sekas ir bailes un nomāktība.

Uztraukšanās ir dabiska reakcija, bet daudzi cilvēki uztraucas pārāk bieži un pārāk ilgi paliek šajā stāvoklī. ASV psihologs Harolds Volfs, balstoties uz pētījumiem, secina, ka cilvēka organisms uz patiesām briesmām reaģē tāpat kā uz draudošām briesmām vai tāpat kā uz atmiņām par tām.

Medicīnā lieto terminu veģetatīvā distonija. Šis sindroms var pavadīt neveselīgos procesus un stāvokļus gan emocionālajā, gan fiziskajā sfērā. Simptomi ir dažādi, atkarībā no tā, kuru orgānu traucējums ir skāris. Gandrīz visas organisma slimības pavada veģetatīvās nervu sistēmas reakcijas: svīšana, drebuļi, nemiers, paātrināts pulss un sirdsdarbība, miega traucējumi, paaugstināta temperatūra u.c.

Pazīstams termins ir t.s. nervozā sirds-funkcionāli, pārejoši sirdsdarbības traucējumi. Šādos gadījumos sirds muskulis ir kārtībā, EKG neko neuzrāda, bet sūdzības paliek. Šādu neirožu cēloņi bieži ir neatrisinātas dzīves problēmas, uztraukumi, nedrošība un bailes.

Z.Freids 1908.gadā publicēja darbu, kurā viņš apgalvoja, ka uz gremošanas traucējumiem- vēdera aizcietējumiem- esot nosliece cilvēkiem, kas ir sīkumaini, skopi un pedantiski. Iemesli var būt arī bailes no kāda uzdevuma veikšanas, pašattīrīšanās tendence, agresīva izturēšanās u.c.
 
 
Kā «laimes hormonu» noturēt līmenī
 
«Ja nomākta pašsajūta saglabājas ilgāk par divām nedēļām, tad tā var būt pirmā depresijas sākuma pazīme. Tās raksturīgie simptomi ir nomāktība, trauksme, ātra aizkaitināmība, vainas un bezspēcības izjūta, nespēja koncentrēties vai pieņemt lēmumus, pavājināta apetīte, svara izmaiņas, intereses zudums par savu izskatu vai iemīļotajām izklaidēm, no rītiem grūti piecelties, pastāvīgs nogurums, enerģijas trūkums, dažādi fiziski simptomi, piemēram, slikta dūša, galvassāpes, reiboņi, seksuālās dzīves problēmas. Depresija var noritēt viegli, vidēji smagi un smagi, tādēļ to nedrīkst ignorēt un ir jārīkojas,» stāsta speciāliste.
 
Kad dabā iestājusies pelēcība – drēgns un lietains laiks, tumši vakari –, nereti cilvēki mēdz teikt: «man ir drūms noskaņojums» vai «man ir depresija». Ja cilvēks jūtas nomākts un ir depresīvā garastāvoklī, tas vēl nenozīmē, ka tā ir depresija, skaidro psihoterapeite Solvita Lauva.
 
Vairāk gaišuma Nervu sistēmas līdzsvaru un psihisko stabilitāti ietekmē serotonīna jeb tā dēvētā «laimes hormona» līmenis nervu šūnās. Depresijas gadījumā ir pazemināts serotonīna daudzums un līdz ar to var pasliktināties garastāvoklis, pastiprināties apātisks un pesimistisks noskaņojums. Tādēļ liela loma ir gaismai. Serotonīns nervu šūnās veidojas tieši gaišā dienas laikā no aminoskābes L-triptofāna, tāpēc bieži tiek runāts par tā saucamo sezonālo depresiju rudenī un ziemā, jo serotonīna sintēzei pietrūkst saules. «Kā sev palīdzēt? Atrast iespēju uzturēties labi apgaismotās telpās un gūt gandarījumu, prieku no kaut kā, smaidīt, jo pozitīvas emocijas veicina serotonīna sintēzi nervu šūnās, sāk darboties spēcīga biosintēzes reakciju ķēde, un serotonīna līmenis paaugstinās,» mudina psihoterapeite.
 
Atcerēties labo Depresijas cēlonis var būt arī individuālās psiholoģiskās attīstības īpatnības. Katram ir sava pieredze, kā tuvie cilvēki ir izturējušies, kad bijis skumīgi, nedroši, kad māc bailes, nogurums un citas sajūtas. Tādēļ jāmeklē sevī pozitīvais, jācenšas atcerēties labo. «Nereti pārdzīvojumi saistās ar kādu konkrētu dzīves notikumu, piemēram, ar tuvinieka zaudējumu, šķiršanos, konfliktsituācijām attiecībās, ar smagu slimību un tamlīdzīgi. Liela nozīme ir dziļi psihē apspiestiem bērnības pārdzīvojumiem, piemēram, emocionāla un fiziska vardarbība, un ar šādiem depresijas cēloņiem cilvēks pats bez speciālista palīdzības var netikt galā,» norāda Solvita Lauva.
 

Kā ārstē depresiju Ja ir intensīvi izteikti un ilgstoši depresijai raksturīgie pašsajūtas traucējumi, tad izmanto divas pamatmetodes. Viena ir medikamentozā terapija, kuras laikā tiek lietoti antidepresanti, kas nodrošina nervu šūnās normāla serotonīna līmeņa uzturēšanu. Medikamentu izvēli nosaka ārsts. Otra metode – psihoterapija, kas palīdz izprast depresijas iemeslus, atrisināt psiholoģiskas emocionālas grūtības, izmantojot psiholoģisku pieeju.

Avots: ZZ, Dace Diržine 03.02.2012:  http://www.zz.lv/news/article.html?xml_id=36023 
 

Pēcdzemdību garastāvokļa traucējumi un pēcdzemdību depresija.

Sievietei, gaidot mazuli un viņa piedzimšanu, var būt daudz spēcīgu patīkamu emociju, piemēram, mīlestība un prieks, bet dažkārt sievietes iekšējā pasaulē ienāk liels satraukums, nemiers un neziņa: kā es pratīšu un spēšu tikt galā un aprūpēt bērnu, vai būšu laba māte, vai būsim labi vecāki?

Šīs pārdomas un izjūtas rada bailes un spriedzi, kas ir dabiska reakcija attiecībā uz nezināmo, ko jaunu, kas aizsāksies dzīvē. Svarīgi ir saprast, ka par to nav jākaunas un jājūtas vainīgai.

Bērna gaidīšana un piedzimšana ir viens no emocionāli skaistākajiem un satraukuma pilnākajiem brīžiem katras sievietes dzīvē. Sievietes organismā grūtniecības, pēcdzemdību un krūts barošanas periodā notiek hormonālas, emocionālas un fiziskas izmaiņas, kas var attīstīt dažādus garastāvokļa traucējumus un pēcdzemdību depresiju.

Jaunā māmiņa var justies satraukta, nomākta, skumja, vientuļa, raudulīga, baiļu pārņemta. Sieviete var just koncentrēšanās grūtības, garīgā un fiziskā spēka izsīkumu.

Pirmajās divās nedēļās pēc dzemdībām garastāvokļa traucējumi mēdz būt 50-70% sieviešu.

Visbiežāk depresīvais garastāvoklis pāriet 1- 2 nedēļu laikā. Šajā periodā māmiņai ir vajadzīgs emocionāls un fizisks atbalsts no sev tuvajiem cilvēkiem. Īpaša terapija nav nepieciešama.

Ja depresijai līdzīgie simptomi ilgst jau vairāk nekā 2 nedēļas un tie ir attīstījušies pirmo 3 mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas, tad to sauc par pēcdzemdību depresiju. Risks ir lielāks sievietēm, kurām dzīves laikā jau ir bijusi depresijas epizode.

Kā ārstēt pēcdzemdību depresiju?

Ārstēšana ir atkarīga no simptomu smaguma pakāpes. Vieglākos gadījumos var līdzēt saruna un ārstēšanās pie psihoterapeita, bet smagi noritošu pēcdzemdību depresiju jāārstē ar medikamentiem.

Kas palīdzētu pārvarēt depresīvo pēcdzemdību noskaņojumu un pēcdzemdību depresiju:

1)                sievietes dzīves partnera, ģimenes locekļu sapratne, iejūtība un atbalsts;

2)                pienākumu un atbildības par mazuļa aprūpi un mājas darbiem dalīšana ar sev tuvākajiem cilvēkiem;

3)                iespēja labi izgulēties vai, bērnam aizmiegot, arī pašai māmiņai pasnaust, pagulēt;

4)                pastaigas svaigā gaisā;

5)                sabalansēts uzturs;

6)                patīkamas emocijas;

7)                iespēja pabūt kopā ar savu partneri divatā;

8)                tikšanās un sarunas ar citām māmiņam, dalīšanās savās izjūtās, domās un pieredzē.

 

Astēnija.

Astēnija ir psihisks un fizisks nespēks, vājums.

Tās raksturīgās pazīmes ir: ātra nogurdināmība pēc jebkura sasprindzinājuma un nelielas piepūles, svārstīgs garastāvoklis, slikts miegs, galvassāpes, pastiprināts jūtīgums pret trokšņiem, spilgtu gaismu un dažāda veida veģetatīvi traucējumi.

Astēnija var būt bieža un nespecifiska slimības pazīme somatisku slimību gadījumos, pēc pārciestām galvas traumām, pēc ilgstošas emocionālas un fiziskas pārpūles, to var izraisīt ilgstoši neārstēti infekcijas perēkļi.

 

 

Neirozes.

Neirozes ir funkcionāli augstākās nervu sistēmas darbības traucējumi, kas radušies no psihiskiem pārdzīvojumiem

Izdala 3 neirožu veidus:

1)         neirastēnija,

2)         histērija,

3)         uzmācību neiroze.

Tās cēloņi var būt gan vienreizēji ļoti spēcīgi kairinātāji, gan vājāki, bet ilgstoši kairinātāji.

 

Neirastēnija.

Tulkojumā no grieķu valodas ‘neuron’ nozīmē dzīsla, nervs un ‘asthneia’ – nespēks, vājums.

Neirastēnija ir funkcionāls psihes vājums, viena no neirotisko traucējumu formām. Tā izpaužas pastiprinātā uzbudināmībā un nogurdināmībā. Raksturīgi ir dažādi funkcionāli iekšējo orgānu darbības traucējumi:

      sāpes sirds rajonā, sirdsklauves,

      elpas trūkums,

      gremošanas traucējumi,

      menstruāciju traucējumi,

      dermatīti, ekzēmas,

      seksuāli traucējumi,

      miega traucējumi,

      strauja novājēšana,

      svīšana,

      atmiņas traucējumi,

      mainīgs garastāvoklis un citi.

 

Histērija.

Izpaužas kā lēkme, kustību un veģetatīvo funkciju, runas un uztveres traucējumi. Lēkmes ir pēkšņas, parasti pēc psihotraumas- skaļi smiekli, raudāšana, kliegšana, satrauktas kustības, krišana- līdzīgi kā pie epilepsijas lēkmes. Kustību traucējumi ir kā parēzes, paralīzes, locītavu nekustīgums u.c.

Histērija attīstās pēc psihotraumas, un tā var rasties uz histēriska rakstura fona, bet ļoti spēcīgu kairinājumu ietekmē var būt arī līdzsvarotiem cilvēkiem.

 

Uzmācību neiroze.

Visbiežāk tās ir uzmācīgas bailes (fobijas). Piemēram, bailes uzstāties auditorijas priekšā, bailes vadīt automašīnu, bailes saslimt un nomirt no vēža, bailes lidot u.c.

 

Astēnijas un neirožu ārstēšana.

Pielieto:

·             psihoterapiju,

·             psihofarmakoloģiskos līdzekļus,

·             ārstniecisko fizkultūru, vingrošanu un dažāda veida citas fiziskās aktivitātes: peldēšanu, braukšanu ar riteni, skriešanu, slēpošanu, pastaigas svaigā gaisā u.c.

·             gādāt par labu garīgo atpūtu,

·             vitamīnu terapiju,

·             pilnvērtīgu uzturu,

·             sabalansētu darba un atpūtas režīmu.

 

Nervu sistēma un Limbiskā sistēma, to nozīme cilvēka emocionālās uzvedības izpausmēs.

 

Nervu sistēma apvieno un koordinē visu orgānu un sistēmu darbību, tā nosaka organisma vienotību un realizē tā saistību ar ārējo vidi- pielāgošanos ārējās vides mainīgajiem apstākļiem.

Nervu sistēmu nosacīti iedala:

1.     Somatiskā NS, kas inervē šķērssvītru muskulatūru, ādu un maņu orgānus.

2.     Veģetatīvā NS, kas inervē iekšējos orgānus.

 

Abas nervu sistēmas ir savstarpēji saistītas un ietekmē viena otru.

Nervu sistēmai ir 2 daļas:

1. Centrālā NS, ko veido galvas un muguras smadzenes.

2. Perifēriskā NS, ko veido 12 pāri galvas smadzeņu nervu un 31 pāris muguras smadzeņu nervu.

 

Centrālā Nervu sistēma ( CNS) ir kā t. s. bioloģiskais dators, kurā atrodas iedzimtās programmas un dzīves laikā iegūtās programmas. Cilvēks uztver pasauli caur savu vēlmju, vajadzību un mērķu prizmu. Cilvēka emocijas un uzvedība ir vienoti. Lai kāda būtu emocija- stipra vai vāji izteikta, tā vienmēr rada fizioloģiskas pārmaiņas organismā. Ilgstoši augsts NS uzbudinājuma līmenis noved pie hroniskas trauksmes fiziskiem simptomiem, piemēram, sirdsklauves, muskuļu spriedze, paaugstināts arteriālais asinsspiediens, elpošanas traucējumi, caureja, audu struktūras bojājumi u.c. Stress, lai kāds būtu cēlonis, piemēram, tuva cilvēka zaudējums, slimība, vilšanās, iekšēji neatrisināti konflikti, dusmas u.c., rada organisma uzņēmību pret trauksmes, panikas lēkmju, fobiju attīstību un var šos stāvokļus intensificēt.

 

CNS izšķir 2 daļas:

  1. Simpātiskā NS, kas reaģē uz ārējo situāciju un stimulē atbildes reakciju- cīnīties (dusmas) vai bēgt (bailes).
  2. Parasimpātiskā NS, kas fokusējas uz iekšējo vidi (atjaunošanās, reprodukcija, barošanās, augšana, homeostāze).

 

Abas augšminētās NS daļas darbojas tandēmā- paaugstinoties vienas aktivitātei, pazeminās otras aktivitāte.

Veģetatīvā Nervu Sistēma ir Simpātiskā Nervu Sistēma– organisma harmonijas regulētāja! Cilvēka psihiskā darbība ir atkarīga no smadzeņu garozas.

Nervu Centru zem smadzenēm sauc par Talamu, kas kopā ar hipotalamu, zirnekļveida ķermeni u. c. veido t. s. zemapziņas smadzenes, kuru darbība ir ļoti svarīga. Talams ir instinktu, emociju, sāpju, paradumu un garastāvokļa centrs. Talams kā „starpsmadzenes” atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar smadzeņu garozu.

Limbiskā sistēma (no latīņu val. limbus-mala, apmale) ir galvas smadzeņu un zemgarozas veidojumi, kas atrodas lielo pusložu pamatnē un izraisa emocionālos un afektīvos stāvokļus, kā arī regulē to izpausmi veģetatīvajās un izturēšanās reakcijās. Centrālajā Nervu Sistēmā izveidojas saikne: limbiskā sistēma– smadzeņu garoza, kas arī nosaka afektu (emociju, jūtu) dubulto etioloģiju (izcelsmi).

 

Afektus veido:

1)   gan bioloģiskā predispozīcija( CNS anatomiskais substrāts),

2)   gan ārējā vide (emocionālās attiecības, kas iezīmējas attiecībās ar cilvēkiem).

Cilvēks uz emocijām atbild divējādi- tās izlādējot (sitot, kliedzot, lādoties, raudot, uzbrūkot, lamājoties vārdos vai domās) vai „savaldot” tās. Dziļas, ilgstoši apspiestas spēcīgas emocijas (bailes, dusmas, naidīgums, aizvainojums) var radīt un attīstīt dažādas psihosomatiskas reakcijas un psihosomatiskas slimības. Slimība var kalpot kā „ventilis”, kas ļauj atbrīvoties no iekšējās spriedzes.

Cilvēka dvēsele un ķermenis ir vienoti jeb viens veselums un tiecas uz harmoniju, līdzsvaru un mieru!

 
 

Veģetatīvā distonija (saukta arī par par neirocirkulatoro distoniju vai somatoformo veģetatīvo disfunkciju).

Veģetatīvā nervu sistēma ir autonomā nervu sistēmas daļa, kas inervē (darbina) asinsrites, elpošanas, gremošanas orgānus, izvadorgānus, dzimumorgānus un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, kā arī regulē vielmaiņu. Nervu sistēma darbojas saskaņoti un līdz ar to organizē un nodrošina organisma funkcionēšanu arī paaugstināta stresa apstākļos, resp., piemēro organismu situācijām, kas saistītas ar trauksmi. Katram cilvēkam piemīt savs iedzimts nervu darbības tips un iegūtas nervu sistēmas īpatnības, kas, kombinējoties ar nelabvēlīgiem dzīves un darba apstākļiem, rada galvas smadzeņu garozas funkcionālas pārmaiņas- attīstās neiroze, kā rezultātā mainās zemgarozas veģetatīvo centru regulācija. Tā ietekmē tiek traucēta simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistemas darbība. Veģetatīvās nervu sistēmas simpātiskā daļa stimulē orgānu darbību, parasimpātiskā daļa- palēlina orgānu darbību.

Lai orgāni varētu darboties normāli dažādos mainīgos fizioloģiskos apstākļos, starp abām daļām jābūt noteiktam līdzsvaram.

Veģetatīvā nervu sistēma „dzīvo pēc saviem likumiem”, un visspēcīgākais no tiem ir nosacījuma reflekss. Tā dzīvo ārpus mūsu gribas un regulē veģetatīvās funkcijas. Piemēram, rokas un kājas kustinām apzināti, bet sirdsdarbību apzināti nevaram ietekmēt. Veģetatīvo disfukciju, uzbudinājumu var izraisīt zemapziņā dziļi esošā stresa izraisītas sekas, t.i., ja cilvēkam ir trauksme, nemiers un to izraisīti simptomi bez it kā ārēja iemesla, un to sajūt bieži vai pastāvīgi, tad trauksmi ģenerē zemapziņa- ir kāda asociācija, ko cilvēks neapzinās, bet kopīgā sarunā un darbā ar savu psihoterapeitu var atklāt.

 

Veģetatīvās distonijas izpausmes:

 

·       sāpes sirds rajonā,

·       sirds pārsitieni jeb sirdsklauves,

·       paātrināts pulss,

·       svārstīgs asinsspiediens,

·       galvassāpes,

·       galvas reiboņi,

·       spiediena sajūta krūtīs, galvā,

·       paaugstināta temperatūra,

·       ģīboņa sajūta,

·       elpas trūkums,

·       vēdera izejas traucējumi,

·       bailes nomirt,

·       trīce vai vājums,

·       sarkšana vai bālēšana,

·       žņaudzošas sajūtas kaklā, aiz krūšu kaula,

·       sāpes vēderā u.c.


Veģetatīvā distonija biežāk rodas uz neirožu fona, tāpēc iemesli (etioloģija) ir līdzīga, t.i., ilgstoša nervu sistēmas pārslodze, ko rada:

-        trauksme (apzināta vai neapzināta), nemiers nelabvēlīgos dzīves un darba apstākļos,

-        vispārēja organisma astenizācija (emocionāla un fiziska novājināšanās),

-        ilgstošas spriedzes situācijas,

-        dažāda rakstura konfliktsituācijas,

-        iekšēji neatrisināti psihoemocionāli konflikti (apzināti, neapzināti),

-        bailes par rītdienu, drošību, bailes zaudēt mīlestību,

-        dusmas, aizvainojums,  ambivalentas jeb pretrunīgas jūtas (piemēram, noliegtas, apspiestas vai neatpazītas),

-        zaudējumi (simboliski un tieši, piemēram, pēkšņa šķiršanās, tuva cilvēka nāve),

-        smagas vilšanās,

-        intensīvas vainas, kauna sajūtas,

-        pārspīlēta atbildības sajūta un paškritika, kas neļauj atslābināties, rast laiku atpūtai,

-        mainīgs garastāvoklis, neapmierinātība ar sevi un dzīvi,

-        depresija,

-    dažkārt pēc pārslimotām infekcijām (piem., meningīts, encefalīts), vīrusinfekcijām, ilgstoši neārstēti iekaisuma perēkļi deguna blakusdobumos, mandelēs, zobu karies, pēc galvas traumām u.c.

 

Visnepatīkamākais ir tas, ka bailes kādā brīdi sāk „uzturēt” distoniju. Rodas jautājumi sev pašam: vai atkal nekļūs slikti, vai atkal būs lēkme, varbūt varu nomirt?

Veģetodistonija var izpausties kā lēkme (paroksisms) un arī kā pastāvīga diskomforta sajūta ar nemieru, bažām, bailēm un to pavadošiem simptomiem, kas jo īpaši var saasināties cilvēku pūlī, slēgtās vai atklātās telpās, sabiedriskajā transportā u.t.t.

Ja cilvēkam ir tā saucamais jūtīgais jeb labīlais nervu sistēmas tips, kad organisma reakcijas uz kairinājumu mēdz būt ļoti izteiktas, tad, pievienojoties vēl papildus kairinātājiem, veģetatīvā distonija „sāk par sevi dot ziņu”.

Veģetatīvās reakcijas var arī liecināt par nopietnām saslimšanām, piemēram, sirds saslimšanas, vairogdziedzera patoloģija, nieru, žultspūšļa u.c.saslimšnas, tāpēc vienmēr ir jāveic rūpīga izmeklēšana, sadarbojoties ar ģimenes ārstu, neirologu, endokrinologu.c.

Bieži mēdz būt, ka pēc veiktajiem izmeklējumiem seko atzinums: „Ar jums viss ir kārtībā, esat pilnīgi vesels!” Tomēr cilvēkam tas ir vājš mierinājums, jo diskomforta sajūta un veģetatīvais uzbudinājums paliek, un līdz ar to visbiežāk bailes un spriedze tikai padziļinās.

Ārstēšana.

Vissvarīgākais ir atklāt patieso veģetodistonijas cēloni (cēloņus), un tādējādi individuāli katrā veģetodistonijas gadījumā piemērojama atbilstoša kompleksā terapija:

1)   psihoterapija,

2)   farmakoterapija (izvērtējot simptomu smaguma pakāpi),

3)   nervu sistēmas stabilizēšana, pasaudzējot sevi, mazinot ikdienas dzīves saspringto ritmu un gādājot par patīkamām emocijām- atrodot to, kas palīdz atslābināties, rast prieku un gandarījumu, piemēram,vingrošana, lasīšana, mūzikas klausīšanās, interesantas sarunas, pastaigas svaigā gaisā, dejošana, koncertu, teātru apmeklējums u.t.t.

4)   sabalansēts, vitamīniem bagāts uzturs,

5)   pilnvērtīgs miegs,

6)   līdzsvars starp darbu un atpūtu.

 

Iepriekš minētie terapijas pasākumi ir vērsti uz to, lai dvēsele un ķermenis iegūtu harmoniju, mieru un veselību, bet tas var notikt, mainot attieksmi pret sevi un dzīvi, sākot sevi vairāk mīlēt un respektējot savas vēlmes un vajadzības.